Vārdu autors:

 ***

 Komponists:

 ***

 Izpildītājs:

 *** 

Uz krastmalas ceļinieks apstājas,
Daudz jūdzes nogājis.
Viņš noskatās staltajā kuģī,
Uz spieķa atspiedies.

No zilajām acīm redzams,
No matiem gaišajiem,
Ka jaunekļam dienvidi sveši,
Viņš ir no ziemeļiem.

Tam skumība parādās sejā
Un acis asarās mirdz.
Viņš nopūšas smagi un grūti,
Cik bēdīga tam sirds.

Jūs masti, ja liktens būs lēmis
Tiem redzēt Baltiju,
Tad sveiciniet Tēvzemi manu -
Man’ dārgo Latviju!

Tēvs šūpulim līksti kur cirtu
Un māte auklēja,
Man bērnības laimīgie laiki
Tie priekā aizgāja.

Bet mūžu man nodzīvot nebij`
Tur liktens nolēmis,
Jo tāli no Dzimtenes projām
Tas mani raidīja.

Es gribēju jaunības spēku
Tev ziedot, Latvija.
Priekš tevis tik cīnīties, karot,
Tu, dārgā Tēvija.

Ar tevi es raudāju gauži,
Ar tevi es priecājos.
Un visu, kas labs un kas patīk,
Tev iegūt vēlējos.

Un tālāk un tālāk arvien
Ceļš kuģim pašķiras.
Un jauneklis ilgi jo ilgi
Tam pakaļ lūkojas.

Tad turpinot ceļu, tas steidzas
No jūras atgriezties,
Lai varētu tuvējā mežā
Viņš drusciņ atpūsties.

Drīz sasniegts jau ciprešmežiņš,
Kur ceļinieks apstājas.
No karstajās dienvidu saules
Viņš ēnā paslēpjas.

Bet manāms ir gurdenums arī,
Tam stājas locekļi.
Un miegmāte iešūpo, vada
To miega pagalmos.

Un jauneklis aizmirsis bēdas,
Tas seju smaidi klāj.
Gars lido uz Tēvzemi manu,
Līdz tas pie Gaujas stāj.

Še mīlēju savējo vidū,
Tas sapnī priecājas.
Pie sirmajās māmuļas krūtīm
Viņš laimīgs atdusas.

Tēvs apkampdams, sveicina dēlu,
Tam mīļus vārdus teic.
Un brāļi un māsas jo skaļi
Prieka gavilēs sveic.

Un līgava, smuidra kā egle,
Tam mīļi uzsmaida.
Uz zeltenes skūpstījums dedzīgs
To piepeši modina.

Zūd jauneklim laimīgie laiki,
Zūd jaukās cerības,
Un vecajās bēdās un raizes
To vietā nostājas.

Viņš, paķēris cepuri, spieķi,
Iet ceļu tālāki.
Viņš nopūšas smagi un grūti
Par sūro likteni.