Vārdu autors:

 Fr.Mālberģis

 Komponists:

 ***

 Izpildītājs:

 *** 

Pa Daugavu laivinieks īrās
It vēlu vakarā,
Un laiviņai tecēt šķīrās,
Kad mēness atspīdēja.
Te viņam nejauši rādās
Pie krasta meitiņa:
Tai bijušas bēdas kādas,
Ka gauži raudāja.

Viņš, laiviņu turēdams, jautā:
Kam raudi, meitiņa?
Bet laiva, no viļņiem rauta,
Drīz klāt pie bezdibeņa.
Bēdz projām, pusīti, steidzies,
Tā mīļi skubina,
Dažs laivinieks šeitan beidzies,
Kas mani žēloja.

Man jātek ar asaru lāsēm
Pie sava mīļākā,
Kas droši pa ūdens gāzēm
Man piekļūt mēģināja.
Tas klusi Daugavas dzīlē
Dus gadu simteņus
Un mani arvien mīlē,
Pēc tā man raudāt būs.

Vēl laivinieks nebaltā dienā
Gan ķer pēc naroga,
Bet glābiņa vairs neviena,
To straume nogremdēja.
Par to vēl Staburags rauda
Līdz šodien asaras,
Ar bēdīgiem sēri gauda
Un mūžam nerimstas.