Balta roze manā dārzā zied,
Mīļākajam karā jāaiziet.
Karstā cīņā sauc mūs tēvija,
Viņai grūti laiki, jāiet palīgā.

Rozēm pušķošu tev cepurīt`,
Mīļais, mani prātā paturi.
Droši eji karstā cīniņā,
Mājās, kad tu nāksi, pīšu vaiņagu.

Tālumā, kur lielgabali dūc,
Brīvi cilājas tur vīra krūts.
Kaujā dodas brašais kareivis,
Baltā roze viņam visur līdzi iet.

Krita viņš iekš karsta cīniņa,
Sevi tēvijai viņš dāvāja.
Baltā roze tam pie krūtīm mirdz,
Tur, kur pukstēt stājas viņa straujā sirds.

Mežmalā stāv kapu kopiņa,
Nepušķota, viena atstāta,
Tikai baltā roze uz tās zied.
Baltā roze viņam visur līdzi iet.

Dusi saldi, tu, mans mīļākais,
Tev uz kapa ziedons rozes kais`.
Manā dārzā rozes novītīs,
Tavu nāvi neaizmirsīs tēvija.