Balta roze nozied dārza malā,
Velti lūpas tavu vādu sauc,
Tevi gaidot, sirds man klusi zvana
Un kā gāju putni ilgas trauc.

Dienas steidz kā baltas mākoņlaivas
Vakari kā melni dūmi kūp.
Līdzi ziediem ilgas izkliedz kaijas,
Līdzi ziediem pirkstos laime drūp.

Ak, cik sāpīgi un skumji gaidīt,
Gaidīt to, kas nekad nenāks vairs;
Cauri asarām un sāpēm smaidīt,
Kamēr pēd’jais vakars nodziest dairs.

Vēji noliec koku zarus mokās,
Aiziet vilciens, otris un tad trešs;
Es vairs nesniegšu tev pretīm rokas,
Visā dzīvē tu man kļuvis svešs.

Tikai sirdī, kā pēc laimes spēles,
Savāds miers un klusums ir tik liegs.
Man vienalga, virši zied vai rozes,
Vai pār visu viegli pārslo sniegs.