Balta roze manā dārzā zied,
Mīļākajam karā jāaiziet,
Karstā cīņā sauc to tēvija -
Viņai grūti laiki, jāiet palīgā.

Pušķošu tev rozēm cepuri,
Mīļais, mani prātā paturi;
Droši eji karstā cīniņā,
Mājās kad tu nāksi, pīšu vainagu.

Tālumā, kur lielgabali dūc,
Cilājas tur brīvi vīra krūts.
Baltā roze viņam līdzi iet,
Kaujā strauji dodas braši kareivis.

Krist bij` lemts tam karstā cīniņā,
Tēvijai viņš sevi dāvāja.
Baltā roze tam pie krūtīm mirdz,
Tur, kur pukstēt stājās viņa karstā sirds.

Mežmalā stāv kapu kopiņa,
Nepušķota, viena atstāta,
Tikai baltā roze uz tās zied:
Baltā roze viņam visur līdzi iet.

Dusi saldi, tu, mans mīļākais,
Tev uz kapa ziedons rozes kais`.
Manā dārzā rozes novītīs,
Tavu nāvi tēvija neaizmirsīs.