Viņš klusi jautāja reiz magonei un nātrei,
Kā gan viņš patikt var, man vidzemniecei ātrai,
Kas nāks reiz tīrumus un rožu druvas ravēt
Un skaisto jaunību un krāšņo dzīvi slavēt?

Piedz.
Ai, māte Latgalē, tu dārga man un mīļa,
Es raugos magonēs kā tavā vaigā zvīļā.
Vai rītos, vakaros vai arī naktīs vēlu
Par tevi domāju un tavu skaisto dēlu.

Jau trejas vasaras viņš man` pie sevis saucis,
Līdz pašai Aiviekstei man, lepnai, pakaļ braucis.
Jau trejas vasaras viņš zābakos vien āvies,
Pa talkām dzēris daudz, pat radu godos kāvies.

Es, māte, lakatu tev došu Rīgā pirktu,
Lai tu, uz ciemiem ejot, rasā nesamirktu,
Lai skaists un rakstains tas ap taviem pleciem kļautos,
Kad tu ar vedeklu par savu dēlu rātos.