Ak, dzimtene, tu dārgā,
Tu, mīļā tēvija!
Sirds krūtīs pukst un sēro
Pēc tevis svešumā.

Gan svešumā ir kalni
Un jaukas ielejas,
Tie tomēr nav tik jauki
Kā mīļā tēvijā.

Gan svešumā it laipni
Man smaida zeltenes,
Bet nieks ir viņu smaidi
Pret smaidiem dzimtenē.

Un ja man liktens lēmis
Būs nomirt svešumā,
Tad ņemiet manas miesas
Un vediet dzimtenē!

Lai tās tur mierā atdus,
No tevis apsegtas,
Lai tēvu tēvu gari
Tās saldi midzina!