Tur kalniņā pie Ķekavas
Stāv lielas, vecas priedes;
Zem priedēm vecas kapenes
Un kara lauka sliedes.

Tur viena galva gulēja
Uz trijiem dzelža šķēpiem,
Kāds burvis viņu glabāja
Ar sēriem burvja vārdiem:

Tu savas tautas pēdīgā.
Daudz ienaidnieku siti;
Man sirds ir ļoti bēdīga,
Ka beidzot karā kriti.

Nu tava tauta izklīdīs
Bez vadoņa un galvas,
Un viņas slava pazudīs
Pie straujās Daugav`s malas.

Guļ šeitan dzestrā smiltainē
Uz trijiem dzelža šķēpiem,
Līdz šķēpi savā dzimtenē
Tiks sakalti par arkliem.

Tad brauks no Rīgas laiviņa
Ar latvju tautas dēliem
Un izraks tevi, galviņa,
Ar trijiem dzelža šķēpiem.

Un atminēsies senatnes
Un savas tautas slavas, -
Ar gaismas šķēpiem bruņosies
Tad tautas dēlu galvas!