Gan tumšam mežam teicu,
Kamdēļ tik noskumis,
Gan putniņu es lūdz,
Lai pacieš klusu vis:
Pie manas mīļās loga
Lai dzied, cik skumīgs es,
Cik mīļākā man dārga
No visas dvēseles.

Es nedrīkstu tai sacīt,
Cik sāpes man tā dar! -
Iz manām acīm lasīt
Tā visu, visu var.
Bet ko es drīkstu cerēt?
Daudz stalti puiši tai,
Kā es ar varu derēt
Gan tādai meitiņai?

Kā vīrs es gribu panest
Šīs mokas briesmīgās,
Bet mūžam nevar atmest
Tik karstas jušanas.
Un kad es miris būšu,
Un mani paglabās, -
Tad vienu asariņu
Tā raudās žēlabās.