Ugunskurs nakts tumsā kvēlo,
Bieza migla Gauju klāj.
Visi dus, tik jaunais plostnieks
Sēd uz celma noskumis.

Lēni pašķir egļu zarus,
Ēnā atspīd meitene,
It kā dziļu sāpju pārņemts,
Bālo pieri skūpsta tai.

Meiten, kamdēļ šurpu nāci,
Kamdēļ mani mīlēji?
Atstāj kluso Gaujas zēnu,
Atstāj to un aizmirsti.

Un kad sirmās egles galus
Skūpsta pirmais saules stars,
Sāpīgs smaids, tie abi šķiras,
Mūžam tikšanās vairs nav.

Šodien šeit, bet kur gan rītu
Tālus ceļus klīdīšu?
Kas to zin, zem kuras egles
Lemts būs manim atpūsties.