Nesmejies šovakar, draugs mans Pajaco,
Tavos smieklos dreb asaru vaids
Vērojot bārdāmu kaislīgu trako,
Kurai tik vaļīgs un kairinošs smaids.

Tu gan man dziedi par mīlu un laimi –
Vārdi šie smeldzošie domāti tai,
Kuras lūpas pret tevi tik zaimi,
Tavam maldam un pasakai.

Nieks, ja viņa pārdodas krogū,
Sirdi tavu tā līdzi šeit nes,
Velti gaidi, kad tumšajā logā
Jaunas zvaigznes tev iedegšu es.

Draugs, ja vienreiz tu atdevis dzīvi,
Atpakaļ nevari viņu vairs gūt.
Abi mēs nelgas, abi mēs brīvi,
Tomēr no šejienes aiziet tik grūt.

Kur par naudu dej’ tava Pjeretta,
Manus sapņus nokauj kur džezs,
Vīns dzirkstī glāzēs kā sarkana rēta,
Liktenis abus mūs atvarā nes.

Smiesimies šovakar, draugs mans Pajaco,
Izsmiet sevi visliekākais prieks,
Apkārt dzīvē kā bārdāma trako,
Bet tu skumsti vientuļš un lieks.