Pa tukšo samaļot graudus
No mākslīgām labībām,
Mēs riskējam samalt draugus
No skaistajām bērnībām.
Mēs riskējam aizmirst vārdus
Un smaržas pazaudēt,
Tā ar’ nespējot atvērt vārtus
Tad, kad nedrīkstam nevarēt.

Pa jokam izdalot smaidus
Ar uzpūstiem zemtekstiem,
Mēs riskējam saņemt naidu
No ikdienas aktieriem.
Mēs riskējam aizmirst vārdus
Un smaržas pazaudēt,
Tā ar’ nespējot atvērt vārtus
Tad, kad nedrīkstam nevarēt.

Man nav nodoma atgādināt.
Man nav nodoma kliegt,
Tikai mirkli mūs apstādināt,
Sadzīt un tad skriet.