Pa dzimtenes kalniem un lejām
Man senāki patika klīst,
Kur mirdzošas actiņas smaida
Un alutiņš putodams līst.

Es stāvu uz Daugavas krasta
Un dziedāju tautiešiem - sveiks!
Bet ko gan man stāstīja Gauja,
Kas citam gan svešam to teiks.

Un dienas un naktis tā mijās,
Un mainījās ziedi un sniegs,
Bet kur mana teka ar vijās,
To greznoja jaunības prieks.

Bet tagad es skatos un brīnos
Un vaicāju - kā gan tas nāk:
Vai tiešām jau sarma man matos
Un balss manim drebēt jau sāk?

Sen spieķis jau putekļiem klājies,
Jau apklusis dziesmiņu bars;
Kā apgrieztiem spārniem ir stājies
Uz vietas mans nemiera gars.

Un mainās tā dienas un naktis,
Un vētra jau puķītes lauž,
Bet spieķis vēl vienmēr pie sienas,
Kā ceļnieka gaidīdams snauž. -

Ak acis, ak brīnišķās acis,
Kam saistījāt puisēnu jūs !
Caur jums tik, caur jums tik tas nācis,
Ka zudusi jaunība tam.

Viņš šodien jūs nolād un zaimo,
Bet rīt priekš jums ceļos jau slīgst
Un atkal jūs mīļo un glaimo
Un mokās un novārgst un nīkst.

Man liekas, drīz kapsētā zvanīs
Un puisēnu smiltiņām klās, -
Vai brīnišķās acis tad manīs,
Cik ļaunas, cik ļaunas ir tās. -