Saule kāpa augstu kalnu
Dzelteniemi kumeļiemi.
Ne tie svīda, ne tie gura
Ne avota dzirdināti.

Saule savus kumeliņus
Jūriņāi peldināja:
Pati sēdi kalniņāi,
Zelta groži rociņā.

Es nezinu, kur lec saule,
Kur riet sārta vakarāi;
Ne es zinu, kur es iešu,
Kā mūžiņu nodzīvoš’.