Mazs avots kalnā ceļas
Un saulei pretī smaid`,
Un jautri straujos viļņus
Uz krēslu lejup raid`.

Tam prātā auglīgas druvas,
Kam spirgtas rasas trūkst,
Viņš sapņo no paradīzes,
Kur dzīvības koks pats žūst.

Bet klintis tam pretī kraujas
Un cieti ceļu slēdz,
Jo tumšāki kalnu ēna
Tur apakšā leju sedz.

Te krūts tam vareni ceļas,
Tas droši un lepni plūst,
Un gāžas pāri pār klintīm,
Kaut dziļumā iekšā grūst.

Ir dažas klinšu drupas
Ar troksni zemē irst,
Un daža lāsīte slepen`
Kā asara mirdz un birst.

Un lejā ar jaunu spēku
Tas viļņodams tālāk iet,
Un visas malu malas
Zeļ, zaļo, kuplo, zied.