Istabā tikai pārvalks un segas.
Viss samests stūrī un liekas tik baigs.
Svaigs gaiss, ko nemanot ieelpo krūtīs
šodien rādās tik lieks
kā Sniegs, ko vasarās nomaina
pērkons un lietus.
Vien tas, kas mierina un balsta dod spēku
dzīvot ir pārliecība, ka
Viņa dzīvo zemāk
Viņa nezin ne krievu, ne vācu,
Viņa nezin neko
Un sienas, kas to apskauj jau divdesmit gadus
Kā necaursitams mūris nemainās nemaz
Tik maz ko no viņas var prasīt
Vel mazāk viņa var atbildēt
Tikai neprātīgās acis kā visu saprazdamas saka:
''Es samierinos!''
Viņa dzīvo zemāk
Es neesmu viņu redzējis gadu vai divus
Vai piecus, vai divdesmit trīs
Mainās adreses, ielas, pilsētas, valstis
planētas, visums - telpa un laiks
Svaigs gaiss, ko nemanot ieelpo krūtīs atkal
rādās tik lieks
Vien tas, kas mierina un balsata,
dod spēku dzīvot ir atmiņas, ka
Viņa dzīvo zemāk