Kā sveces izdeg mūsu dienas
Uz lūpām paliek nedzīvs smaids
Sirds pielīmēta kā pie sienas
Un gultā guļ viens salauzts vaids

Es jautāju, kā tā notiek?
Bet to jau nedzird vairs neviens
Kaut kur aiz loga melnā tumsā
Ir zudis zelta pavediens

Es nenožēloju neko
Neko, neko, neko
Es patiesību meklēju
Un nenožēloju neko

Tas drūmais vīrs ar rētu sejā
Kā viņu sauc, vai liktenis?
Viņš dejo rāmā nāves dejā
Bet viņam vēl nav apnicis

Kā sveces izdeg mūsu dzīves
Un galaktikas laiku šķir
Es nenožēloju ne dienas
Un priecājos par to, kas ir