es zināju pirms viss vēl sākās,
nav par tevi kaprīzākas
spilvens spiež un sega par šauru,
sapnis nekāds un miegs par cauru

es gribu sajukt prātā no slavas un neprātīgi šķiesties ar naudu
pavirši sveicināt draugus un sasniegt ekrāna mākslīgo baudu
es gribu, es gribu, es gribu, es gribu
es gribu raudāt

mans porcelāna eņģelīti,
cik harmoniski mūsu rīti
bet tumšās, drūmās rudens naktīs
būs melliem velliem pilni kakti

un tad lai dzeltenā prese pieķer mani aiz varena, garena limuzīna rūtīm
blakus garkājainai būtnei ar uzpumpētām krūtīm
es gribu, es gribu, es gribu, es gribu

es gribu smaidīt
brīžos, kad cenšos sevi apmānīt
es varu gaidīt
kādu, kas nāks mani savaldīt

es sen vairs neeju uz dejām
es baudu rodu vecā dzejā
tur mani draugi – ceļa stabi,
vēl liepas satumst un ir labi

es gribu sajukt prātā no slavas un neprātīgi šķiesties ar naudu
pavirši sveicināt draugus un sasniegt ekrāna mākslīgo baudu
es gribu, es gribu, es gribu, es gribu

es gribu smaidīt
brīžos, kad cenšos sevi apmānīt
es varu gaidīt
kādu, kas nāks mani savaldīt

vairs mūsu līgumi nav spēkā
cik viegli tomēr krist ir lētā grēkā
liktenis uz vienas, uz kreisās kājas lēkā

es gribu smaidīt
brīžos, kad cenšos sevi apmānīt
es varu gaidīt
kādu, kas nāks mani savaldīt

es gribu raudāt
es gribu raudāt