Runāsim čukstus,
klusums daudz ko stāsta mums!
Runāsim čukstus,
klusumā ir noslēpums!

Bija vakars tik jauks
gāju pa parku lai pabūtu es viens.
Lēni iedegās laternas,
debesīs rotāja zvaigžņu ceļu piens.
Lapa nokrita...
soļi kā čuksti vēl klusi ausīs skan.
Un es sapratu pēkšņi, ka klusuma nav,
visapkārt daudz skaņu skan.

Ak, nāc un klausies cik daudz
balsīs daba tevi uzrunā!
Ikkatra skaņa ir kā stāsts
šai nebeidzamā mūzikā.

Vēja šalkas un miers
ozola lapās par dzīvi parunā.
Tālās pilsētas atbalsis ieskanas vēl
un tad izkūst klusumā.
Ēnas pustoņu paslēpes spēlē
līdz uzausīs jaunas dienas rīts.
Un, kad vakara putnu dziesma skan
tad es tām dungoju līdz.