Tie norimuši svētku rītus un svētvakarus iezvanīt,
Zem sūbējuma varšs un sidrabs pār klusumu un mieru spīd.
No skaņām apreibušās mēles ne kādu aicina, ne sauc,
No savu zvanītāju spēlēm viss senais mirdzums jānotrauc.

Kā pieminekļi, gadus skaitot, skaitļiem pierēs zvani rūs,
Savus zvanītājus gaidot, mēmām mutēm izsmej mūs.
Vēl kāda nemākuļa roka no miega modina, lai skan,
Un iekliegdamās mēle lokās, un spalgās trīsas nodreb zvans.