Es atminos rožainos laikus
Un meiteņu līksmajos vaigus
Un puķēm raibotās lejas
Un jaunības smieklus un dejas.
Cik skaisti bij zudušie tēli,
Un sirdij tik žēli, tik žēli!

Es atminos, spēki reiz cēlās
Un gudrību avotus smēlās
Un zinību spožajā gaismā
Tik vairojās šaubības plaismā.
Sen kapā dus nodomi cēli,
Un sirdij tik žēli, tik žēli!

Nu aukstajā gaismā es jūtu,
Cik laimīgs, ja bērns vēl es būtu,
Vēl dzīvotu cerībās drošās
Un laimības ielejās košās;
Bet atpakaļ doties jau vēli,
Kaut sirdij tik žēli, tik žēli!