Ne jau tamdēļ savas dziesmas dziedu,
Lai es vienreiz varbūt slavens kļūtu,
Kamēr sirdi nesu es kā ziedu,
Kaut ar jums es vienmēr kopā būtu.

Ielas, ielas, kur jau basām kājām
Tik daudz peļķes izbridis es senāk,
Kur nekad vairs māte mani mājās
Mazos bērnu ratos aizstumt nenāks.

Kur es skaitījis, cik naglu autoriepās,
Straumēs pludinājis papirusu galus,
Tad kad redzējis es lapas plaukstam liepās
Un no ielas smaržām reibis kā no alus.

Un kad prom no jums man kādreiz jāiet – sāp,
Neviens, neviens to nevar līdzi just,
Projām aiziet neklausa man kājas,
Gribas ņemt kā čemodānu līdzi jūs.

Gribas ņemt kā čemodānu līdzi jūs,
Kā čemodānu līdzi jūs,
Kā čemodānu līdzi jūs.