Ikviens ir nolemts mīlas varai,
Jo vairāk katra jauna sirds:
Kā pavasara dienai garai,
Kad ziedi plaukst un strauti irdz.
Tās ilgu kvēlēs deg un šķīstās,
Vēl tīras, nevainīgas, īstas
Un dzīves briedums auglīgais
Tās atraisa kā pērkongaiss.
Bet kad jau vecums sirdij draudē -
Par sāpju smeldzi ilgas kļūst;
Tā puķe lēni nīkst un lūzt
Un savu pievilcību zaudē;
Tā kokam lapu vainags birst,
Kad, ziemai nākot, daba mirst.