Es brīvais vīrs un dziedāt varu,
Kaut godu neiemantoju;
Ko iegūstu ar jautro garu,
Ir brīvais gaiss, ko elpoju.
Es nedzīvoju pilī greznā,
Iz kuras laukus pārskata,
Es dzīvoju kā putns ligzdā,
Man dziesmas manta vienīgā!

Es varēju kā citi dara,
Dēļ goda vietas sacensties,
Tad arī būtu ticis svarā
Un brangā dzīvē iecēlies,
Bet pieņemt to es negribēju.
Kad man ko dažreiz dāvāja,
To mierīgs citiem novēlēju:
Man dziesmas manta vienīgā!

Ar mucām zeltu lords mēdz mērot,
Man tādas mantas nava vis;
Mans zelts ir spožā saule spīdot,
Mans sudrabs - bālais mēnesis.
Man nava tāda mantinieka,
Kam mana nāve jāgaida,
Jo mantojums tam nav ne nieka:
Man dziesmas manta vienīgā!

Pie jautriem labprāt mēdzu dziedāt,
Pie lepniem kungiem it nemaz;
Man tīk pa zaļiem mežiem staigāt,
Bet pilīs ieiet netīkas.
Un kamēr daži negodīgi
Dēļ mantas citus kalpina,
Es tomēr dziedu pieticīgi:
Man dziesmas manta vienīgā!

Gan tevi iegūt vēlos ļoti
Par savu, košā zeltene;
Bet tu tik rotas mīļot proti,
Dēļ tām lai kalpot iemu? - Nē!
Es nepārdošu brīvestību!
Kā pilis mani nevīla,
Tā atmest varu mīlestību:
Man dziesmas manta vienīgā!

Kam tīk, lai mani apsmej, zaimo,
Tas nevar mani skumdināt;
Man dziesmās prieks - tās mani laimo,
Tās iespēj sirdi mierināt.
Un kad reiz mūža galā būšu,
Kad jādzied dziesma pēdīgā,
Tad dziedāšu ar jautru dūšu:
Man dziesmas manta vienīgā!