No dzimtenes man sapnis atnāca
Un miegā mani apsveica
Un teica: - Celies un stiprinies
Un raugies, kur ceļš uz dzimteni iet!

Es zinu, kur ceļš uz dzimteni iet:
Kur sārta saule vakaros riet,
Kur birzis vēsmiņā sačukstas,
Kur burbuļo strautiņš pie ceļmalas -

Kur savieši stāv pie gruvešiem,
Un ilgu smaids uz vaigiem tiem,
Un prieki, viņus apsveicot,
Nāk drupu kopiņas apzeltot.

Tur godīgais darbs stāv ceļmalā,
Kam bagāta maizīte kabatā
Un katram, kas viņam roku sniedz,
Tas maizes riecienu neaizliedz.

Bet tiem, kas ar spārnotām cerībām
Šķir ceļu dienām labākām,
Tiem par viņš līdzi par palīgu iet
To gaitā sekmes un svētību liet.

Tur ārēs latviski gavilē,
Tur visam mīļam ir piemītne.
Kā ceļu uz turieni nezināt,
Tu, mana mīļā dzimtenes māt?