Nezviedz, bērais kumeliņ,
Stalti stāvēdams.
Nejāšu vairs šoruden
Sērst pie līgavas.

Cita rokās viņa dus,
Mana mīļotā.
Cita bērais kumeliņš
Viņu vizina.

Ūdentiņš, kas zemē liets,
Nav vairs sasmeļams.
Vainadziņš, kas tautām dots,
Nav vairs atņemams.

Un ja mana mīļotā
Citam vārtus vērs,
Tad par tevi, kumeliņ,
Dziesma ieskanēs.

Eji, manis kumeliņ,
Zaļā atmatā!
Kļūsti brīvais meža zirgs,
Vējiem sveicināts.