No rīta mazā gaismiņā
Sēž meitiņ kalniņā,
Un viņas žēlas nopūtas
Nes vēsmiņ` tālumā.

Nes vēsmiņ`, nes vēsmiņ`, nes vēsmiņ` tālumā,
Un viņas žēlas nopūtas nes vēsmiņ` tālumā.

Tur tālumā bij` jauneklis,
Kas meitiņ` mīlējis,
Kas viņas godu laupījis,
Tas tam nav piedodams.

Tas tam nav, tas tam nav, tas tam nav piedodams,
Kas viņas godu laupījis, tas tam nav piedodams.

Pa logu vēsma iekšā nāk
Un puisīt` uzrunā:
Tev šeitan prieks un laimība,
Tur bēdās meitiņa.

Tur bēdās, tur bēdās, tur bēdās meitiņa,
Tev šeitan prieks un laimība, tur bēdās meitiņa.

No miega uzlec jauneklis,
Tam sirds no bailēm trīc,
Pie meitiņas, ko mīlējis,
Viņš steidzas aiziet drīz.

Viņš steidzas, viņš steidzas, viņš steidzas aiziet drīz,
Pie meitiņas, ko mīlējis, viņš steidzas aiziet drīz.

Tie abi sēž nu kalniņā
Un laimē runājas;
Gar ausīm žūžo vēsmiņa
Un līdz tiem priecājas.

Un līdzi tiem un līdzi tiem, un līdz tiem priecājas;
Un līdzi tiem un līdzi tiem, un līdz tiem priecājas.