Paskatos laimei sejā – nobīstos
Kā gan būt, ja vairāk nebūs tā.
Pats sev pēc gadiem klusi atdzīstos,
Man vēl ir tik daudz ko nosargāt.

Piedz.
Klusi soļi, ēnas pārslīd,
Un tie atkal nāk mūs sildīt.
Mūsu sapņi – tie vienmēr mūs pasargās.
Tavas plaukstas manās plaukstās,
Mums nekad vairs nebūs auksti
Un mēs zinām - nevar būt kā savādāk.

Ka sirds pie sirds tik cieši pieplok,
Tas tad skaita mirkļus debesīs.
Pat ja kāds tad nāk un sauli nozog
Zini, rīts tāpat to atgriezīs.

Nevar būt kā savādāk...