Tērvetes Viesturis,
Diženais zemgalis
Kā lauva sprostā bij
Ielenkts pie Aizkraukles.

Gavilē naidnieki,
Viltīgie krustneši,
Arnšteinas grāfs un otris
Barnims no Pomeras.

Drūmi sēd Viesturis
Teltī pie ugunskura,
Pats tas ir Zemgale,
Pats viņas liktenis.

Jā, kamēr vēl roka sit,
Kamēr vēl acs man dzirkst:
Brīva būs Tērvete,
Zemgale brīva!

Pēkšņi aiz muguras,
Slepus kā odze lien
Markets no Burbachas,
Pilskungs nolādētais.

Kā odze lien šņākdama,
Uzšaujas slepus dzelt
Asmens pār varoni,
Gatavs to pušu šķelt! Aijā!

Kājās lec Viesturis,
Ierauga krustnesi.
Vidū no gunskura
Izrāva pagali.

Kā roku atvēza, kā laida viltniekam,
Nošķīda ugunis, izbira zobi tam,
Gāžas kā lauva tad varenais Viesturis,
Ārdīja krusnešu dzelžainās lamatas. Aijā!

Kamēr vēl valdīja
Diženais zemgalis,
Brīva bij Tērvete,
Brīva bij Zemgale, jā, jā, bij Zemgale.

To, brāļi pieminat, vācietim neticat,
Azotē slēpējam, aizmugur' sitējam, jā!
Milnas no ugunskura, jā!
Griežat ap galvu tam, ap galvu!