Un tā es sen, ak sen jau klīstu
Un tā es mūžam klīdīšu,
Es miera dusas nepazīstu,
Kas laime ir, to nezinu.

Es nezinu un nesaprotu,
Ko grib no man` šis liktenis,
Par kādu noziedzības sodu
Viņš man tik ciest ir nolicis?

Un tomēr beidzot spētu aprast
Ar viņa bargumu mans prāts,
Ja vienreiz mācītos es saprast,
Kā aizmirst divas skaistas ac`s.

Es nezinu kā viss tas nācis,
Ka esmu saticies ar tām;
Bet tomēr dārgas ir tās acis,
Bez gala dārgas klaidonim.

Iekš divām skaistām zilām acīm
Es esmu sen iemīlējies,
Bez gala skaistas ir šīs acis,
Bezgala es tās mīlēju.

Iekš viņām lūkoties nebeigšu,
Dēļ viņām mūžam sērošos,
Kad kapā iešu, tad vēl teikšu,
Cik karsti es tās mīlēju.

Cik viņu klātbūtne ir svēta,
Cik laimīgs es tās ieraugu,
Es zinu, nāvīgas būs rētas,
Ko līdz es ņemšu aizejot.

Un tomēr teikt es tām nedrīkstu
Un teikt nekad es neteikšu,
Cik viņu dzelmē labprāt slīkstu,
Cik karsti viņas mīlēju.

Tām nolikts svētā laimē starot -
Man maldīties pa pasauli,
Kā, likten, spēt pret tevi karot,
Kaut sirds man sāp, es aizeju.

Kas iztulkos man tavas acis,
Kad tās kā sapņos lūkojas,
Kas man to noslēpumu sacīs,
Kas viņās kaist un kvēlojas.

Tev acīs slēpjas dzelme dziļa,
Kur manī viz kāds nāru bārs.
Tur manim rādās vieta mīļa,
Kur dusēt vēlējās mans gars.

Bet bargais liktens bij` nolēmis,
Ka man no tevis jāšķiras,
Jo dzimis esmu tik priekš tevis
Un tev, ak tev, nav manis žēl.