Uz Daugav's krasta stāvu Zied koki zaļumā; Tur puisēns kājas āva Un aiziet svešumā.
Viņš iedams ceļa malā Daudz puķes redzēja Un būdams savā vaļā, Par viņām domāja.
Uzreiz par visām viena Tam vairāk patika; To skatīt viņš ik dienu Nebūt neapnika.
Ak, puķīt jaukā, košā, Ak, rozīt brīnišķā, Kam būs tev ziedēt laukā? Zied manā sirsniņā.
|