Uz kalna stāv vientulis ozols,
Pa pusei jau nokaltis.
Par burvīgām ainām viņš stāsta,
Ko sendienās redzējis.

Zem ozola kuplajiem zariem
Kāds pārītis sēdēja.
Bij` burvīgais ziedoņa vakars,
Sirds krūtīs tiem pukstēja.

Ak, meitēn, es tevi tā mīlu, -
Stalts jauneklis zvērēja.
Un daiļajas meitenes galva
Pie krūtīm tam slīdēja.

Ak, meitēn, es mīlēšu tevi,
Tik tevi vien mīlēšu,
Un rītā, kad norietēs saule,
Es atkal šeit atnākšu.

Tā rītdienas nāca un gāja,
Tā pagāja nedēļas;
Tā pagāja mēneši, gadi,
Bet ozols vēl sēroja.

Tā sērās viņš nogrimis gaida
Pēc ziedoņa vakara, -
Pēc senajiem, mīļajiem viesiem,
Kas atpakaļ nenāca ...

Ak, ozol, cik laimīgs tu esi,
Kad rudenī lapas tev birst!
Tu zini - tev atnāks vēl ziedons,
Bet manīm tas nenāks vairs.