Mazs avots kalnā ceļas Un saulei pretī smaid`, Un jautri straujos viļņus Uz krēslu lejup raid`.
Tam prātā auglīgas druvas, Kam spirgtas rasas trūkst, Viņš sapņo no paradīzes, Kur dzīvības koks pats žūst.
Bet klintis tam pretī kraujas Un cieti ceļu slēdz, Jo tumšāki kalnu ēna Tur apakšā leju sedz.
Te krūts tam vareni ceļas, Tas droši un lepni plūst, Un gāžas pāri pār klintīm, Kaut dziļumā iekšā grūst.
Ir dažas klinšu drupas Ar troksni zemē irst, Un daža lāsīte slepen` Kā asara mirdz un birst.
Un lejā ar jaunu spēku Tas viļņodams tālāk iet, Un visas malu malas Zeļ, zaļo, kuplo, zied.
|