Uz Daugav's krasta stāvu
Zied koki zaļumā;
Tur puisēns kājas āva
Un aiziet svešumā.

Viņš iedams ceļa malā
Daudz puķes redzēja
Un būdams savā vaļā,
Par viņām domāja.

Uzreiz par visām viena
Tam vairāk patika;
To skatīt viņš ik dienu
Nebūt neapnika.

Ak, puķīt jaukā, košā,
Ak, rozīt brīnišķā,
Kam būs tev ziedēt laukā?
Zied manā sirsniņā.