Kā pa tumsu, kā pa ēnu,
Kā pa rudeņaino miglu –
Tā tu atnāci un šķīries,
Zelta jaunība.

Teicies mani vest caur gāršu,
Pāri muklājiem un purviem,
Turp, kur mūžam lauki zaļo,
Puķes zied, un zilā gaisā
Mīļā saule mirdz.

Teicies… Tālu vēl līdz ārēm,
Tumša vēl ir mana teka,
Un ja tu no manis bēdzi,
Nemanoti, negaidoti,
Māņu jaunība!

Jauns vēl gados, sirdī vecums,
Tā caur vientulīgo mežu
Gurdens vārgul’s gausi eju –
Aprakt cerības.

Un kad zari ģīmī sitas,
Birdinājot auksto rasu,
Tad kā sapņodams vēl jūtu
Še uz vaiga tavu skūpstu,
Zelta jaunība.