Jau ziedonis klātu, un kokiem lapas plaukst,
Kam tīkas, lai paliek vēl ilgāk mājās snaust,
Kā mākoņi steidzas un nestāv` uz viet`,
Tā sirds manim nesas uz tālieni iet.

Ar Dievu, tēvs, māte, Dievs mīļi sargā jūs!
Kas zin gan, kur laime tur svešumā man būs?
Ir celiņi visur, kur pasaulē kļūt,
Vīns aug ar` vēl citur, man tīkas tur būt!

Sveiks tālāk pār kalniem, kur saule gaiši spīd!
Pa zaļajiem mežiem un klajumiem ik brīd`
Tur burbuļo strauti, tur kokus līgo vējš,
Man sirds pukst jo jautri un dziesmās skan mežs.

Nāk vakars, tad ciemā ir salda atdusa.
Steidz namniek, man ieliet no vīna labākā.
Ņem vijoli rokā tu, jautrais spēlmanīt,
Par mīļāko jādzied, kas prātā man mīt.

Ja negadās man naktsmāja, mierā tak būs sirds;
Var dusēt ar` laukā, kur zvaigznītes man mirdz.
Un liepa, tā vējā man miegu žužina,
Un auseklīts jo agri man` skūpstot modina.

Pa vasaru iet ceļā, tas jauneklim ir prieks,
Kur pūš Dieva vēsma, tur steidzas ceļinieks.
Un dziesmās tam ceļas uz augšu dvēselīt!
Cik jauka, jauka esi tu, Dieva pasaulīt!