Vai tu jau aizej, gaišā ceļabiedre?
Mēs ilgi kopā gājām, tu un es,
Mēs dzērām blāzmas, jaunībai kas pieder
Un augļus garšojām no debess ābeles.

Tu nepastāvīgā, vai teiksi atvadoties,
Ka mūsu sapņi, neaptumšots prieks
Uz īsu laiku bij no tevis doti
Un atpakaļ man pieprasīti tiek.

Tad ņem šo brīnišķīgo viendienīti,
Bet pirms mūs aizsauc ceļš un katrai savs,
Vēl maniem plakstiem pieskaries uz brīdi,
Lai man, sirdī paliek attēls tavs.