Par visu skaistākā jaunība,
Kādēļ tik reizi tu nāc?
Kavējies ilgāk un nesteidzies tā,
Zini, ka tevi vēl gaid`.

Zinu, ka reiz tu aiziesi,
Zinu, bet ko darīt man?
Jāsaņem, liktens ko nolēmis būs,
Jāsaņem visiem mums gan.

Vienreiz tik dzīvē zied jaunība,
Vienreiz – un projām tā iet.
Kaut arī lūgtu, vairs nenāks nekad,
Nenāks tā dejot un smiet.

Eji tai līdz, kurp tā aicina,
Smejies, ja smieties tā liek.
Gaisīs tā tomēr miglājā,
Bet līdzi tai nespēsi iet.

Kad rudeņa lapas tik zeltainas
Rudeņa vēji šurp trauc,
Matos, kas kādreiz tad zeltojās,
Nemanot krīt pirmais sniegs.

Sācies tas bija kā pasakā,
Skaistā kā rožziedu vija.
Beigsies tā arī kā pasakā,
Beigsies ar vārdiem – reiz bij’.

Un gribas man rožaino taku vēl mīt,
Jaunība visapkārt man.
Gribas man dejot, un gribas man smiet,
Dienas jau steidzas, bet – lai.

Rītdiena atnāks, un rītdiena ies,
Laikam viss aizritēs līdz.
Gurdenu skatu vēl vērosi,
Kā senas atmiņās bij’.