Jauks vasar`s rīts bij` svētdienā,
Vēl saule nelēca,
Vēl Rīgā klusums valdīja,
Un visi gulēja.

Tik Emma, daiļā jaunekle,
Uz Bastejkalna iet,
Tur pastaigā šī vientule,
Tā skumīga man šķiet.

Tur kalna galā lievenī,
Tur viņa apsēžas,
Tai acis raugās skumīgi,
Tā sēri nopūšas.

Cik, mīlestība, skaista tu,
Tā viņa sēri teic,
To savā sirdī sajūtu,
Kad Kārlis mani sveic.

Tu dari sirdis laimīgas,
Kas abas mīlējas,
Tām ielej jūtas burvīgas,
Uz mūžu vieno tās.

Vai es šo laimi sasniegšu,
Pēc kuras ilgojos,
Vai Kārli kādreiz mantošu,
Ko ļoti vēlējos?

Ak nē, viņš laipns izliekas,
Pret mani allaž gan,
Bet mīlēt mani neliekas,
Par to ir skumjas man.

Ak, Kārli, kaut tu zinātu,
Cik tu man esi mīļš,
Bet sacīt to es nedrīkstu,
Kluss ūdens allaž dziļš.

Un runājot, tā nemana,
Ka kāds tai tuvojos:
Skaists jauneklis tai klusībā
It tuvu nostājās.

Labrīt tu, dārgā Emmiņa,
Es visu dzirdēju;
Nu man vairs nav tev jāsaka,
Ka tevi mīlēju.

Nāc droši vien pie manas sirds,
Nāc, nav vairs jāstomās,
Redz, saules pirmie stari mirdz,
Par mums tā priecājas!

Pie krūts man nāc, tā baudīsim
Mēs debess laimību,
Viens otru mīļot solīsim
Caur visu dzīvību!

Pie krūts tam glaužas Emmiņa,
Tai sirds no laimes pukst,
Ne vārdiņa tie nerunā,
Tik skūpstās, smej un čukst.

Tik pēc, kad Rīga pamodās
Un ielas mudžēja,
Tie roku rokā saķērās,
Uz māju aizgāja.

Jūs, kas šo dziesmu padziedat,
Kam sirds pukst mīlībā,
Šim pārim laimi vēlējat,
Tad jums arī veiksies tā.