Tūkstošiem saplēstu cerību
Debesīs sadeg vientuļi.
Mums vēl jāpastāv zem šīm debesīm
Un jārada tūkstošus vēl.

Katru sevī iesūktu vārdu,
Katru nepateiktu lāstu
Centies pārvērst zvaigznē
Un dāvāt debesīm,
Lai sadeg tur
Un rāda ceļu tiem –
Pamestajiem, nesaprastajiem,
Aizvien vēl vieniem,
Aizvien vēl skumjiem,
Aizvien ...

Nāc, nāc!
Tavs ceļš, redz’, ir tāds!

Tur tik daudz piepildītu mīlestību,
Ka nevar saprast, kuru paņemt sev.
Labāk nesteidzies, atdari vēl vienu,
Lai kāds to izdzertu.

Tikai neskaiti sirdis –
Skaiti pukstus,
Cik tie minūtē
Spēj dāvāt tev
Iesitienu tavā ritmā –
Izmētātā, izsvaidītā,
Vēl nekļuvušam par īstenību, vēl ne.

Nāc, nāc!
Tavs ceļš, redz’, ir tāds!